Kā kļūt par veģetārieti - mans stāsts -

Šobrīd publiskajā telpā klejo dažnedažādi stāsti par to,kas labs un kas nē. Cilvēki runā,spriež,filozofē,komentē,kritizē un slavē. Tai skaitā arī būšanu un kļūšanu par gaļēdāju,veģetārieti,vegānu,svaigēdāju vai vispār pranas ēdāju. Katram sava taisnība...

Vieni skaļi bļauj,ka veģetārisms vai vegānisms tik vien kā modes lieta ir... Sava daļas taisnības arīdzen tur slēpjas,jo vienmēr ir tādi,kas iet pa priekšu un ir tādi,kas seko,nesaprasdami-kāpēc? Bet mode mainās un mainās arī sekotāji. Tā tas bija,ir un būs.

Man pašai liekas,ka mani veģetārisma mode neskar. Liekas,bet visticamāk skar, tikai tādā man nekontrolējamā līmenī. Ideja par to,ka pārstāšu ēst gaļu, manī brieda jau sen. Kā daļa Latvijas bērnu, uzaugu laukos ar savu ģimenes saimniecību-gotiņām,rukšiem,vistām un pīlēm. Zināju,ka piens pakās pats no sevis nepildās un desas kokos neaug. Visi procesi redzēti, līdzjūtības maņas zināmā mērā notrullinātas,jo mūždien esošais teiciens-tāda jau tā dzīve ir-mēs viens otru apēdam. Gaļu ēdām un gaļa garšoja. Savādāks dzīves veids nemaz netika apspriests. Bet kaut kur iekšā perinājās ideja,doma,spīts-nu kā tad tā,mēs tik ļoti mīlam savus suņus,savus kaķus,jūrascūkas,kāds savus tarakānus vai krokodilus,bet nabaga cūkas,govis,vistas,pīles un zosis- tiem nav laimējies... Ēst čebureku ar suņa vai kaķa gaļu-fūūūūūū,tas tak ir tik pretīgi,kā var apēst savu draugu,kaut ko tik mīļu... galu galā vienkārši briesmīgi,jo NEVIENS TAK neēd suni vai kaķi!? Hmm,kaut kā man neiet kopā šī dzīvnieku mīlētāju ideoloģija... Turpinu ēst gaļu,vēl aizvien garšo.

Mainās gadalaiki,mainās cilvēki un dekorācijas,ik pa brīdim kāds pačivina,ka kļuvis par ne gaļas ēdāju,sev uzdodu jautajumu-vai es varētu nēest gaļu. Atbilde nē- gaļa tā ir pārāk liela bauda,gaļa garšo,bez gaļas nav sāta sajūtas... Bet vienmēr starp šīm apmierinātās baudas sajūtām ataust atmiņā mūsu pēdējā ģimenes saimniecības gotiņa. Pašu audzēta,ar pudelīti barota,mīļota un čubināta. Pedējā mēnesī pirms viņai tika nozīmēta eitanāzijai (bez viņas piekrišanas) “pa parasto”,slaucu viņu un kaucu...,gaudoju...,bļāvu...,lūdzu piedošanu... Viņa arī bija daļa no ģimenes. Gaidīta un mīļota,ar savu govs gudrību,ar saviem niķiem,ar gardu pienu,kas bija domāts viņas bērniņiem,bet viņa neprotestēja dalīties arī ar mums. Nespēja skatīties viņai acīs... kad tomēr paskatījos... es tajās redzēju asaras... Un es kaucu vēl vairāk... Mainīt tomēr neko nebija iespējams,jo pietrūka spēka un pietrūka zināšanu.

Bet šīs acis man atmiņa tik dziļi iespiedušās,ka pēc daudziem gadiem,es teicu,nē NĒĒĒĒĒ,NĒĒĒ,NĒ.... Es vairs neēdīšu zīdītājus. Tā dikti sievišķīgi un emocionāli. Un tā vienu dienu es vairs nēedu nedz cūku,nedz lielopa gaļu,nedz jēru,nedz kazas,bebrus,stirnas vai vēl ko,bet ēdu tikai putnus un zivi. Atteikties no tā vēl nebija spēka,jo ...garšoja.

Kādus 2 gadus ēdu. Tad ausīs nāca vēdas un ajūrvēdas un pāriet uz veģetārismu, atsakoties arī no putnu gaļas un zivīm bija jau vienkārši. Pavisam vienkārši-jo bija zināšanas,ka tas ir gan iespējams,gan veselīgi.

Esam veģetārieši jau 3,5 gadus. Nēesam nedz vāji svarā,nedz garā. Personīgi es esmu ļoti laimīga,jo varu būt ļoooooooti labi un sātīgi paēdusi, nenokaujot kādu. Es mentāli un fiziski baroju sevi ar šo dzīvesveidu. Veģetārs ēdiens man sniedz gan baudu,gan sāta sajūtu. Un bauda no gaļas man vienkārši nav nepieciešama-tā man sen jau vairs nav vajadzīga,jo zinu,ka man nespēj dot baudu tāds ēdiens, kurš kādam atnes sāpes un ciešanas.

Man ir bijušas divas lieliskas grūtniecības,piedzimušas divas veselīgas meitiņas. Grūtniecības laikā nelietoju nekādus uztura bāgātinātājus,bet gan fantastiski veselīgu, garšīgu dabīgu uzturu,kas man un bērniem dot nepieciešamās uzturvielas. Mūsu ģimenes ir jau pieņēmušas mūsu dzīvestilu un atbalsta kā nu kurais var un māk. Ir bijuši komentāri,bet ,paldies Dievam,nevisai bargi. Cenšamies viens otra vēlmes respektēt. Apkārtējos būt par veģetāriešiem nepiespiežam,stāstam par veģetārisma pozitīvajām pusēm,bet lēmums katram ir jāpieņem pašam,jo pasauli izmainīt var tikai mainot sevi!